Ģeogrāfiskā karte - Gabrova (Gabrovo)

Gabrova (bg) ir Bulgārijas pilsēta, kas atrodas valsts centrālajā daļā, Balkānu Stara Planinas kalnu grēdas ziemeļu nogāzē pie Šipkas pārejas abos Jantras upes krastos, stiepjoties gar to vairāk kā 25 km garumā un tādējādi kļūstot par Bulgārijas garāko pilsētu. Apmēram 20 km no pilsētas atrodas valsts ģeogrāfiskais centrs Uzana. Gabrova ir Gabrovas apgabala administratīvais centrs un lielākā pilsēta, pazīstama kā starptautisks humora un satīras festivālu centrs un ar bulgāru tautiskās atmodas stila arhitektūru. Pēc 2015. gada beigu datiem pilsētas teritorijā dzīvoja 54 950 iedzīvotāji. Gabrovas kopiena (Община Габрово), kas apmēram atbilst Latvijas novadam, aizņem 556 km2 platību (no tiem pilsēta 234 km2), un kopā ar pilsētu tajā ir 70 509 iedzīvotāju.

Gabrovas apkaime ir apdzīvota vismaz kopš neolīta laikiem. 2 km uz austrumiem no pilsētas no IV līdz VII gadsimtam atradās daudzkārt nopostītais un atjaunotais Gradiščes cietoksnis, kurā notiek arheoloģiski izrakumi. Lielāku ekonomisku nozīmi šis rajons ieguva XII gadsimtā, kad izveidojās Otrā Bulgārijas cariste (1187-1393) ar galvaspilsētu netālajā Veliko Tarnovā. Šai laikā pie svarīgās kalnu pārejas izvietotā Gabrova kļuva par lielu ciemu ar amatniekiem, tirgotājiem un apmēram 100 mājām.

Osmaņu impērijas iebrukuma laikā Balkānos XIV gadsimtā Gabrova vēl vairāk uzplauka, jo tajā apmetās cilvēki no osmaņu ieņemtās galvaspilsētas un apkārtnes cietokšņiem. Ciems osmaņu pārvaldībā izvērtās par miestu (паланка) un attīstījās par tuvējās apkaimes ekonomisko, kulturālo un reliģisko centru.

1835. gadā Gabrovā tika atvērta pirmā bulgāru laicīgā skola, kuru bija izveidojuši vietējie tirgotāji. 1860. gadā Gabrova oficiāli ieguva pilsētas tiesības. Pilsētā bija attīstīta arī amatniecība, un tās preces ar vietējo tirgotāju starpniecību kļuva pazīstamas arī citos Osmaņu impērijas novados — kopš tiem laikiem, piemēram, Bukarestē ir Gabroveni iela. XIX gadsimta 70. gados F. Kanics nosauca Gabrovu par "lielu darbnīcu" un "pilsētu, kas dzīvo no ūdens", norādot uz plašo ūdens enerģijas izmantošanu.

Pēc krievu—turku kara (1877—1878), kurā Gabrova piedalījās galvenokārt kā Šipkas aizsardzības apgādes punkts, un tam sekojošās ziemeļu Bulgārijas jeb Bulgārijas kņazistes neatkarības iegūšanas 1878. gadā, Gabrova turpināja rūpnieciski un finansiāli attīstīties, ar savu tekstilrūpniecību izpelnoties sev "bulgāru Mančestras" nosaukumu.